fotogrāfs Einārs Freimanis

Vēl šobaltdien atceros kā vectēvs, man mazam esot, iegājā savā istabas “darkromā”, lai attīstītu savas fotogrāfijas mums bērniem piekodinot, lai nekādā gadījumā never vaļā durvis… Tajā brīdī nodomāju - “kas gan tur tāds notiek?”. Paradoksāli, bet ne viņš, ne arī es, nenojauta, ka šī pasaule, kas ir aiz šīm durvīm, ko sauc par fotogrāfiju - spēlēs tik nozīmīgu lomu manā un arī citu cilvēku dzīvēs.

Ir pagājuši 13 gadi kopš fotografēju cilvēkus. Cilvēku kā indivīdu, un vēl vairāk - cilvēku savienības. Man patīk attainot cilvēku ārējo pasauli tā, lai tā vēl vairāk stāsta par cilvēku iekšējo pasauli un sajūtām tajā.

Lai gan sirdī uzskatus sevi par introvertu, vienmēr patikuši cilvēki un būt starp cilvēkiem.
Man patīk tvert emocijas, sajust emocijas, radīt emocijas.
Tas sniedz man piepildījumu un neizmērojamu gandarījuma sajūtu. Tā ir milzīga atbildības sajūta - veidot vizuālo mantojumu jaunas ģimenes pirmsākumos.
Man patīk stāstīt un veidot stāstus. Ne verbāli. Vizuāli. Un šajā procesā ir svarīgi tvert visas mazās detaļas un mazos mirkļus. Mirkļus, kurus ikdienā mēs palaižam garām un liek atcerēties kā mēs jutāmies.